Ķermeņa temperatūras mērīšanai ir ļoti liela medicīniska nozīme. Iemesls ir tas, ka virkni slimību pavada raksturīgas ķermeņa temperatūras izmaiņas. Tāpat noteiktu slimību gaitu var novērot, izmērot ķermeņa temperatūru, un ārsts var novērtēt uzsāktās ārstēšanas efektivitāti. Drudzis ir visizplatītākais patoloģiskā (ar slimību saistītā) ķermeņa temperatūras paaugstināšanās veids.

Būtībā ir taisnība, ka izmērītā ķermeņa temperatūra vienmēr ir atkarīga no tā, kur tā tiek mērīta. Tāpēc pretēji plaši izplatītajam viedoklim nav  "normālas temperatūras". Turklāt veselīga cilvēka ķermeņa temperatūra mainīsies atkarībā no aktivitātes dienas laikā. Rektālās temperatūras mērījumos tipiska temperatūras starpība 0,5 °C salīdzīnot ar augstāko vakaras temperatūru ir fizioloģiska norma. Ķermeņa temperatūra parasti tiek paaugstināta pēc fiziskām aktivitātēm.

Aptuveni runājot, tiek nošķirta serdes temperatūra un virsmas, kur virsmas temperatūru mēra uz ādas virsmas un tā ir jaukta temperatūra starp ķermeņa serdes temperatūru un apkārtējās vides temperatūru. Serdes temperatūru mēra, ievietojot termometru ķermeņa dobumā, tiekmērīta gļotādas temperatūra.

Būtībā jānošķir paša termometra tehniskā precizitāte un klīniskā precizitāte. Pirmais tiek noteikts idealizētos apstākļos, lai garantētu instrumenta kvalitāti, ņemot vērā attiecīgos tehniskos standartus. Augstas kvalitātes termometru precizitāti + 0,1 ° C var uzskatīt par vismodernāko.

Lietotājam NEDRĪKST jaukt tehnisko precizitāti ar šo lietošanas precizitāti. Lietošanas precizitāte ir atkarīga no mērīšanas vietas un laika. Pareizi lietojot termometru, var ievērojami palielināt precizitāti (ievērojiet lietošanas instrukcijas!)

Visuzticamāko serdes temperatūru iegūst, ievietojot termometru taisnajā zarnā (taisnās zarnas mērīšana). Šis mērījums ir precīzs, un rezultātu atšķirība ir zema. Normāls diapazons ir apm. 36,6 ° C līdz 38,0 ° C.

Perorālo mērījumu var veikt kā bukālo mērījumu (vaigā) vai kā sublingvālo mērījumu (zem mēles). Abos mērījumos salīdzinot ar taisnās zarnas temperatūra ir par 0,3 ° C - 0,8 ° C zemāka.

Vienīgie ķermeņa virsmas temperatūras mērīšanas veidi, ko klīniski izmanto praksē, ir rokas bedre (aksiāls mērījums) un cirksnī (cirkšņa mērīšana). Abos gadījumos attiecīgā ekstremitāte tiek piespiesta ķermenim, lai samazinātu apkārtējās temperatūras ietekmi. Tomēr tas ir veiksmīgs tikai ierobežotā mērā, ar trūkumu, ka mērīšanas laiks ir ilgs. Pieaugušajiem aksilārā mērīšana salīdzinot ar rektālo ir par 0,5 ° C - 1,5 ° C zemāka!

Infrasarkanie auss termometri mēra infrasarkano enerģiju, kas izstarota no bungādiņa un apkārtējiem audiem; bezkontakta pieres termometrs mēra infrasarkano enerģiju, kas izstarota no pieres. Šo enerģiju savāc caur objektīvu un pārvērš pareizajā temperatūras vērtībā.